Meklēt

Pacietība ticībā kā līdzeklis cīņai ar dzīves pagurumu

Trešdienas vispārējās audiences laikā, turpinot katehēžu ciklu par netikumiem un tikumiem, Francisks pievērsās tā sauktajai acēdijai, sakot, ka tas ir īpaši bīstams netikums. Kas tā patiesībā ir? Acēdiju nevajadzētu jaukt ar slinkumu.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pāvests atzina, ka acēdija ir viens no netikumiem, par kuru tiek vismazāk runāts, iespējams, tā nosaukuma dēļ, kas daudziem nav saprotams. Netikumu katalogā termins “acēdija” bieži vien tiek aizstāts ar citu, daudz plašāk lietotu terminu – “slinkums”. Patiesībā slinkums ir vairāk sekas nekā cēlonis. Ja cilvēks sēž un nestrādā, ir kūtrs, apātisks, mēs sakām, ka viņš ir slinks. Taču, kā māca seno tuksneša tēvu gudrība, bieži vien šīs slinkuma sakne ir acēdija, kas burtiskā tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “rūpju trūkums”.

Runa ir par ļoti bīstamu netikumu, ar kuru nedrīkst jokoties – uzsvēra Francisks. Cilvēks, kas kļūst par tā upuri, ir kā vēlmes pēc nāves nomākts: viņš jūt riebumu pret visu, attiecības ar Dievu viņam kļūst garlaicīgas, un pat viscēlākie darbi, kas kādreiz sildīja viņa sirdi, tagad šķiet pilnīgi bezjēdzīgi. Cilvēks sāk nožēlot aizejošo laiku un jaunību, kas neatgriezeniski palikusi aiz muguras.

Acēdiju dēvē par “pusdienlaika dēmonu”, jo tas var mūs pārsteigt pašā dienas vidū, kad nogurums ir sasniedzis augstāko virsotni un nākamās stundas šķiet vienmuļas un nepanesamas. Mūks Evagrijs apraksta šo stāvokli kā pastāvīgu sagurumu, motivācijas zudumu un nolaidību garīgajās lietās. Acēdijas pārņemtais nerūpējas par Dieva lietām – viņš piebilst.

Turpinājumā pāvests norādīja, ka mūsdienu autori tajā saskata depresīva stāvokļa aprakstu – gan no psiholoģiskā, gan filozofiskā skatu punkta. Patiešām, cilvēkam, kuru ir pārņēmusi acēdija, dzīve zaudē nozīmi, lūgties kļūst garlaicīgi, jebkādi pūliņi liekas esam bezjēdzīgi. Aizraušanās un sapņi, kas tam bija jaunībā, tagad šķiet neloģiski. Cilvēks kļūst nolaidīgs, paviršs, izklaidīgs, pārstāj domāt. Tā viņam šķiet vienīgā izeja. Viņu pārņem tukšums. Tā ir zināma veida priekšlaicīga nāve.

Kādi būtu līdzekļi pret acēdiju? Garīgie skolotāji sniedz vairākus padomus. Pāvests šeit norādīja uz viņaprāt svarīgāko līdzekli – “pacietību ticībā”. Lai gan acēdijas ietekmē cilvēks grib būt “citur”, aizbēgt no realitātes, tomēr ir jābūt drosmei palikt “šeit un tagad”, pieņemt savā situācijā – tādā, kāda tā ir – Dieva klātbūtni. Mūki apgalvo, ka viņiem celle ir labākā “dzīves skolotāja”, jo tā ir vieta, kur viņi konkrēti ik dienas piedzīvo Kunga mīlestību. Acēdijas dēmons grib iznīcināt tieši šo vienkāršo prieku, ko sniedz “šeit un tagad”, šo pateicības pilno realitātes apbrīnu. Tas grib mums iegalvot, ka viss ir veltīgi, ka nekam nav jēgas, ka nav vērts par kaut ko vai kādu rūpēties. Francisks piebilda, ka dzīvē mēs sastopam šādus cilvēkus, kurus ir pārņēmusi acēdija, un mēs sakām, ka tie ir garlaicīgi. Mums nepatīk ar tādiem būt kopā. Turklāt, tā ir lipīga lieta.

Svētais tēvs norādīja, ka acēdija iznīcina prieku par pašreizējo mirkli. Cilvēks domā, ka nav vērts censties. Acēdijas dēļ daudzi, kuri bija nostājušies uz labā ceļa, ir to pametuši. Tā ir izšķiroša cīņa, kas ir jāuzveic par katru cenu. Tas ir nopietns kārdinājums, no kura nebija pasargāti pat svētie. Viņi piedzīvoja dvēseles nakti, kad viss likās tumsā tīts.

Šie svētie mūs māca pacietīgi iet cauri naktij un pieņemt “ticības nabadzību”. Viņi iesaka uzņemties uz saviem pleciem mazākus pienākumus, nospraust sasniedzamākus mērķus, bet tajā pašā laikā izturēt, būt neatlaidīgiem un paļauties uz Jēzu, kurš mūs nekad nepamet kārdinājumos. Cilvēka, kuru moka acēdijas pārbaudījums, ticība nezaudē savu vērtību – piebilda pāvests. Taisni otrādi, tā ir īsta ticība, ļoti cilvēcīga ticība, kas, par spīti visam, par spīti tumsai, pazemīgi turpina ticēt. Tā ir ticība, kas paliek sirdī kā zem pelniem apslēptas ogles. Ja kāds ir iekritis šajā netikumā vai ja kādu ir piemeklējis acēdijas kārdinājums, tad lai viņš ieskatās sevī un sargā ticības ogles – pamācīja Svētais tēvs.

Vispārējās audiences noslēgumā pāvests atgādināja, ka Lielais gavēnis ir atgriešanās un iekšējās atjaunotnes laiks, un aicināja īpaši lūgties par mieru pasaulē. “Izmantosim šo laiku kā iespēju atgriezties un iekšēji atjaunoties, ieklausoties Dieva Vārdā, rūpējoties par saviem brāļiem un māsām, kam nepieciešama mūsu palīdzība, un pastiprinot lūgšanu, īpaši, lai izlūgtu pasaulei miera dāvanu”, mudināja Svētais tēvs.

Uzrunājot poļu ticīgos, viņš aicināja izmantot Lielā gavēņa laiku solidaritātei. “Iesākoties Lielajam gavēnim”, viņš sacīja, “šodien visās baznīcās jūsu zemē notiek līdzekļu vākšana, lai palīdzētu Ukrainai. Tik daudzo karu priekšā nenoslēgsim savu sirdi cilvēkiem vajadzībās. Lai lūgšana, gavēnis un žēlsirdības darbi ir miera veicināšanas ceļš”.

14 februāris 2024, 11:47

Jaunākās audiences

Lasīt visu >