Mūsu vājības un kļūdas netraucē Dievam mūs mīlēt
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Leona XIV uzrunas pilnais teksts:
«Brāļi un māsas, jauku svētdienu!
Laterāna bazilikas iesvētīšanas gadadienā mēs apceram vienotības un kopības ar Romas Baznīcu noslēpumu, kas aicināta būt māte, kura rūpējas par ticību un kristiešu ceļu visā pasaulē.
Romas diecēzes katedrāle un Pētera pēcteča sēdeklis, kā mēs zinām, ir ne tikai darbs ar ārkārtēju vēsturisku, māksliniecisku un reliģisku nozīmi, bet arī apustuļu uzticētās un sargātās ticības un tās tālāknodošanas vēstures gaitā dzinējspēks. Šī noslēpuma lielums atspoguļojas arī ēkas mākslinieciskajā krāšņumā, kuras centrālajā navā atrodas lielas pirmo Kristus sekotāju un Evaņģēlija liecinieku – divpadsmit apustuļu statujas.
Tas vedina uz garīgu skatījumu, kas palīdz mums ieraudzīt vairāk nekā tikai to, kas ir ārējs, lai Baznīcas noslēpumā saskatītu daudz vairāk nekā vienkārši vietu, fizisku telpu, no akmeņiem veidotu celtni; patiesībā, kā Evaņģēlijs mums atgādina epizodē par Jēzus veikto Jeruzalemes tempļa attīrīšanu (sal. Jņ 2,13-22), īstā Dieva svētnīca ir nomirušais un augšāmcēlies Kristus. Viņš ir vienīgais pestīšanas vidutājs, vienīgais atpestītājs, tas, kurš, pieņemot mūsu cilvēcību un pārveidojot mūs ar savu mīlestību, ir durvis (sal. Jņ 10, 9), kas mums plaši atveras un ved mūs pie Tēva.
Un, vienoti ar Viņu, arī mēs esam šīs garīgās celtnes dzīvie akmeņi (sal. 1 Pēt 2, 4-5). Mēs esam Kristus Baznīca, Viņa miesa, Viņa locekļi, aicināti izplatīt pasaulē Viņa žēlsirdības, mierinājuma un miera Evaņģēliju caur to garīgo kultu, kam vispirms jāatspoguļojas mūsu dzīves liecībā.
Brāļi un māsas, šajā garīgajā skatījumā mums jāvingrina sirds. Bieži vien kristiešu vājības un kļūdas, kā arī daudzi stereotipi un aizspriedumi mums liedz aptvert Baznīcas noslēpuma bagātību; tās svētums patiesībā nav mūsu nopelns, bet gan “Kunga dāvana, kas nekad netiek atsaukta” un kas ar paradoksālu mīlestību turpina izvēlēties “par savas klātbūtnes trauku arī un tieši cilvēku netīrās rokas ” (J. Racingers, Ievads kristietībā, Breša 2005, 331).
Tad iesim tālāk ar prieku par to, ka esam svētā tauta, ko Dievs ir izvēlējies, un lūgsim Mariju, Baznīcas Māti, lai viņa palīdz mums uzņemt Kristu un pavada mūs ar savu aizbildniecību.»
