Svētdienas Mise ir neaizstājama kristīgās dzīves daļa
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Leona XIV uzrunas pilnais teksts:
Dārgie brāļi un māsas, jauku svētdienu un vēlreiz priecīgas Lieldienas!
Šodien, otrajā Lieldienu svētdienā, ko svētais Jānis Pāvils II veltīja Dieva Žēlsirdībai, Evaņģēlijā mēs lasām par augšāmcēlušā Jēzus parādīšanos apustulim Tomam (sal. Jņ 20, 19-31). Tas notiek astoņas dienas pēc Lieldienām, kad kopiena ir sapulcējusies, un tieši tur Toms satiek Mācītāju, kurš viņu aicina apskatīt naglu rētas, ielikt roku Viņa sānu brūcē un ticēt (sal. 27. p.). Šī aina liek mums aizdomāties par mūsu satikšanos ar Augšāmcēlušos Jēzu. Kur Viņu atrast? Kā Viņu atpazīt? Kā ticēt? Svētais Jānis, kurš apraksta šo notikumu, sniedz mums precīzas norādes: Toms satiek Jēzu astotajā dienā, kopienā, kas sapulcējusies kopā, un atpazīst Viņu pēc Viņa upura zīmēm. No šīs pieredzes izriet viņa ticības apliecinājums, kas ir augstākais visā ceturtajā Evaņģēlijā: «Mans Kungs un mans Dievs!» (29. p.).
Protams, ne vienmēr ir viegli ticēt. Tas nebija viegli Tomam un nav viegli arī mums. Ticībai ir nepieciešams uzturs un atbalsts. Tāpēc "astotajā dienā", tas ir, katrā svētdienā, Baznīca mūs aicina darīt tāpat kā to darīja pirmie mācekļi: sapulcēties un kopā svinēt Euharistiju. Tajā mēs klausāmies Jēzus vārdus, lūdzamies, apliecinām savu ticību, mīlestībā dalāmies Dieva dāvanās, upurējam savu dzīvi vienotībā ar Kristus upuri, dzīvinām sevi ar Viņa Miesu un Asinīm, lai pēc tam paši kļūtu par Viņa Augšāmcelšanās lieciniekiem, kā to norāda termins "Mise", tas ir, "sūtīšana", "misija" (sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, 1332).
Svētdienas Euharistija ir neaizstājama kristīgajā dzīvā. Rīt es došos apustuliskajā ceļojumā uz Āfriku, un tieši daži pirmo gadsimtu Āfrikas Baznīcas mocekļi, Abitēnas mocekļi, mums par to ir atstājuši brīnišķīgu liecību. Saņemot piedāvājumu glābt savu dzīvību ar nosacījumu, ka atteiksies no Euharistijas svinēšanas, viņi atbildēja, ka nevar dzīvot, nesvinot Kunga dienu. Tieši tur tiek dzīvināta un aug mūsu ticība. Tieši tur mūsu centieni, lai arī ierobežoti, ar Dieva žēlastības palīdzību saplūst kā viena ķermeņa locekļu – Kristus Miesas – darbības viena vienīgā, lielā pestīšanas plāna īstenošanā, kas aptver visu cilvēci. Tieši caur Euharistiju arī mūsu rokas kļūst par "Augšāmcēlušā rokām", par Viņa klātbūtnes, Viņa žēlsirdības un Viņa miera lieciniekiem darba, upuru, slimību un gadu rituma zīmēs, kas tajās bieži ir ierakstītas, kā arī glāsta maigumā, rokas spiedienā vai mīlestības žestā.
Dārgie brāļi un māsas, pasaulē, kurai tik ļoti nepieciešams miers, tas mūs vairāk nekā jebkad mudina būt cītīgiem un uzticīgiem mūsu euharistiskajai satikšanās reizei ar Augšāmcēlušos, lai no tās dotos tālāk kā žēlsirdības liecinieki un samierināšanas nesēji. Lai mums to palīdz darīt Jaunava Marija, svētīga tāpēc, ka viņa pirmā ticēja, neredzot (sal. Jņ 20, 29).
